Trīsreiztrīs nometņu loma latviskās identitātes saglabāšanā trimdā

1980’to gadu sākumā bija kļuvis skaidrs, ka trimdas latviskajā izglītības sistēmā trūkst regulāri plānota un organizēta pasākuma pieaugušajiem, vispusīgu, viņu interesēm un prasībām atbilstošu latvisko zināšanu iegūšanai un pieredzei latviskā vidē, kādu jaunākām vecuma grupām deva papildskolas, bērnu vasaras nometnes, vasaras vidusskolas un Divreizdivi nometnes. Bija arī skaidrs, ka mūsu izglītības sistēma var tikai papildināt bērnu latviskās zināšanas un dot tiem izdevību būt kopā ar citiem latviešu bērniem, bet galvenajai valodas apguvei un latviskajai audzināšanai ir jānotiek ģimenē. Tāpēc likās svarīgi palīdzēt vecākiem, kuri paši nav vairāk izglītojušies latviešu skolās kā viņu bērni, kuru ģimenēs varbūt latviskajai audzināšanai un motivācijai saglabāt savu valodu un latvietību veltīja maz vērības, un kuru latviskā identitāte bija tikpat vāra un neskaidra kā viņu bērniem.

1980. gadā es veicu pētījumu par to, kas piesaista vai atraida tautiešus no latviešu sabiedrības. Man bija pārliecība, ka latvietība ir vērtība, un aktīva piederība latviešu sabiedrībai ir privilēģija, jo tai ir spēja dot saviem locekļiem saites ar ilgstošu, stabilu un paredzamu grupu, kuru kopā tura kopīgas saknes un kopīgi mērķi. Pētījuma rezultāti rādīja, ka latvieši latvietību un latviešu kultūru novērtē visai augstu, bet bieži ne labprat piedalās latviešu sabiedriskajās aktivitātēs un vēl retāk vēlas uzņemties atbildību par šo aktivitāšu turpināšanos. Neviena grupa vai sabiedrība nevar pastāvēt bez formālām organizācijām jeb institūcijām, jo bez tām nevar rasties kolektīva, paredzama pieredze, kas ir nepieciešama lai grupas locekļiem būtu “mēs” sajūta. Tā tad, lai mēs varētu pastāvēt kā latvieši mums bija jārod kopīga pieredze, kopīga mācīšanās, lietas, ko mēs visi zinam un esam izjutuši un darījuši, cilvēki ko mēs pazīstam un kas pazīst mūs. Trīsreiztrīs veidojot pamatā bija pētījumā gūtās atziņas par to, kas latviešu sabiedrības locekļiem būtu interesants, pievilcīgs, saistošs, noderīgs un vērtīgs, kādos apstākļos un kādās kopīgās aktivitātēs tie vēlētos piedalīties.

Trīsreiztrīs ir nometne visu paaudžu latviešiem, un tās mērķi ir latvisko zināšanu paplašināšana, latviskās kopības sajūtas veicināšana, latvisko ģimeņu stiprināšana un draudzību sekmēšana latviešu starpā. Tā ir domāta latviskai dzīvei latviskā vidē, lai palīdzētu latvietim iepazīt pašam sevi, savu ģimeni, jaunus un vecus draugus pavisam neikdienišķos apstākļos. Tā ir domāta lai visu paaudžu latvieši kopā baudītu latvisko pārdzīvojumu, mācītos no dažādu nozaru lietpratējiem un cits no cita, kādi ir latvieši un latvietība mūsu dienas, kas tos dara atšķirīgus no citām etniskām grupām. Tā ir domāta lai vismaz vienu nedēļu gadā dzīvotu tīri latviski, darot to, kas sirdij dod prieku.

Trīsreiztrīs dalībnieku vecums ir neierobežots un aptver latviešus no pāris nedēļu līdz pāri par 90 gadu vecumam, kuri piedalās gan individuāli gan divu un trīs paaudžu ģimeņu vienībās. Trīsreiztrīs simbols ir Dieva zīme, dziesma (ārzemēs) “Ko dziedāšu, ko runāšu, svešu zemi staigādama? Dziedāš’ pati savu dziesmu, runāš’savu valodiņu.” Nometņu garums ir vienu nedēļu un to programmās ietilpst vēsture, sabiedriskie jautājumi un politika, folklora, reliģija/ētika, māksla – literatūra, mūzika, drāma, glezniecība, latviešu valoda, latviskā audzināšana skolā un ģimenē, latviskā identitāte, alkoholisma, ģimenes un sabiedriskās problēmas, tradicijas – svētki, latviskā virtuve un latviskā māja, rotkalšana, aušana un rokdarbi, kokgriešana, keramika, ādas apdare, koklēšana, dziedāšana, teātris, tautas dejas un rotaļas, un piemērotas nodarbības visu vecumu bērniem. Bez atsevišķo interešu grupu jeb ieviržu nodarbībām notiek arī kopīgi referāti un kopīgas vakara programmas – dziedāšana, rotaļas un danči, pasaku stāstīšana un mīklu minēšana, ugunskuri, dzejas vakari, paneļdiskusijas par dažādiem tematiem u.c. Ieviržu vadītāji, lektori un daiļamatu meistari ir pazīstami latviešu kultūras, politiskie un sabiedriskie darbinieki un dažādu profesiju pārstāvji ar izglītību un pieredzi attiecīgajā laukā. Visi, ieskaitot nometņu vadītājus un organizētājus, strādā bez financiālas samaksas, saņemot atlīdzinājumā gandarījumu par padarīto. Nometņu ieviržu vadītāju un lektoru starpā ir Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs, Māra Zālīte, Janīna Kursīte Ilga Reizniece, Helmi, Dainis un Julgi Stalti, Valdis Muktupāvels, Ojārs Kalniņš, Uldis Grava, Kārlis Streips, Jānis Kukainis, Valters Nollendorfs, Jānis Peniķis, Olģerts un Valdis Pavlovski, Gunārs Meierovics, Pauls Gobels, Aleksandrs Kiršteins, Vaira Paegle, Rasma Lielmane, Andrejs Jansons, Vilis Vārsbergs, Māris Ķirsons, Ojārs Celle un daudzi, daudzi citi. Trīsreiztrīs kustību globāli rosina, koordinē un atbalsta Pasaules brīvo latviešu apvienības Izglītības padome, bet atsevišķās valstīs nometnes rīko latviešu centrālo organizaciju izglītības nodaļas vai īpaši dibinātas Trīsreiztrīs padomes (Ziemeļamerikā, Austrālijā un Latvijā).

Prmā Trīsreiztrīs nometne notika Garezerā, ASV, 1981. gadā. Rīkotāju cerība, ka tā darbosies kā eksperimentāla nometne, modelis latviešiem visā pasaulē latviskās izglītības un kopības sajūtas iegūšanai, piepildījās. 1980’to gadu pirmajā pusē nometnes jau bija izveidojušās ASV Rietumu krastā, Katskiļos, Austrālijā, Anglijā, Zviedrijā un, mazliet vēlāk, Francijā. Tagad vairs nedarbojas nometnes ASV Rietumu krastā, Zviedrijā un Francijā, toties kopš 1990. gada tiek organizētas nometnes Latvijā un kopš 2002. gada – Kanādā. Līdz 2003. gada rudenim bija notikušas 144 nometnes (katru gadu astoņas) ar 20,030 dalībniekiem. Latvijā, ASV un Anglijā notiek divas nometnes gadā, Austrālijā un Kanādā pa vienai. Viena no Anglijas nometnēm notiek daļēji angļu valodā lai arī tie, kuri latviešos ir ieprecējušies un tie, kuru latviešu valodas zināšanas ir ierobežotas citu iemeslu dēļ, var iepazīties ar latviešu kultūru un justies latviešu sabiedrībai piederīgi.Lai gan katrai nometnei ir sava seja un savas īpatnības, visām nometnēm ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Kopīgi ir mērķi, pieeja, pamata idejas un darbības vadlīnijas. Nometņu programmas un lektori atbilst dalībnieku interesēm un prasībām, atmosfaira ir neformāla un draudzīga, ievērojama daļa no nometnes programmas ir diskusijas, mijiedarbība, uzskatu dažādības iepazīšana, mācīšanās citam no cita un citam par citu, kopēja dzīvošana un darbošanās gan nopietnos gan jautros brīžos. Dalībniekiem ir ieguvums gan prātam gan sirdij. Latvijas nometnes atšķiras ar daudz lielāku dalībnieku un nodarbību skaitu, kā arī ar to, ka dalībnieku caurmēra vecums ir krietni zemāks nekā ārzemju nometnēs, izņemot Anglijā, kur piedalās proporcionāli daudz bērnu un uzsvars tiek likts uz bērnu programmām.

Ir grūti izvērtēt kas ir svarigākais ko trimdas latviešu sabiedrība ir ieguvusi no Trīsreiztrīs. Bez šaubām, ka piedalīšanās nometnēs ir palīdzējusi ar latviešu valodas apguvi un lietošanu tāpat kā tā ir devusi citur negūstamu izdevību iepazīties ar latviešu kultūru un politiku un ar izciliem latviešiem un viņu specialitātēm. Nometnes ir paplašinājušas zināšanas un darījušas latvietību svarīgāku un nozīmīgāku, devušas latvietībai lielāku lomu ne tikai dalībniekiem nometnē esot, bet arī ikdienas dzīvē. Daudzi, kas nometnēs mācījās kalt rotas, mīcīt mālus un veidot bļodas un vāzes, aust krāšņas prievītes, cept rupjmaizi un pīrāgus pazīstamu meistaru vadībā, tagad ir paši kļiuvuši par meistariem un dod savas zināšanas tālāk – nākamajām latviešu paaudzēm. Zināšanas, kuras citādi pamazām izzustu. Citi, kas nometņu gaitas kopā ar vecākiem uzsāka savā bērnībā, tagad ir kļuvuši par ieviržu un nometņu vadītājiem – tie ir ieņēmuši savu vietu latviešu sabiedrībā un dara savu daļu latvietības turpināšanā. Taču varbūt vēl svarīgāks ieguvums ir apziņa, ka neskatoties uz to, ka dzīvot divas dzīves – mītnes zemes un latviešu – prasa pūles, līdzekļus un lielu apņēmību, latvietība ir vērtība, kas neaprakstāmi bagātina mūsu dzīves. Apzināties kas mēs esam, kādas ir mūsu kultūras vērtības, kādi ir bijuši mūsu tautas likteņi, pazīt savu piederības grupu dod lepnumu, pašapziņu un vēlmi palīdzēt latviešu tautai izdzīvot, nesamazināt jau tā niecīgo latviešu skaitu aizejot no savas tautas. Trīsreiztrīs nometne uzlādē mūsu latviskās baterijas un palīdz darboties latviešu sabiedrībā, kopt savu latvietību un to tālāk nodot saviem bērniem. Arī tas, ka Trīsreiztrīs ir kļuvis mīlēts un cienīts Latvijā, kur katru gadu simtiem cilvēku iesaistās nometnēs, dod mums apstiprinājumu un kopības sajūtu, jo Latvijas lektori bieži piedalās ārzemju nometnēs, bet ārzemju latvieši no rietumiem un austrumiem gan kā lektori gan dalībnieki ir nometnēs Latvijā.

Trīsreiztrīs stāv par latvietību, cieņu pret sevi un savu līdzcilvēku, atbildību un mīlestību pret savu ģimeni un savu tautu. Tas stāv par latviskās identititātes izkopšanu, mācoties par un mīlot savas tautas kultūru. Trīsreiztrīs palīdz ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem veidot un saglabāt savu latvisko identitāti un Latvijā dzīvojošajiem – savu latvietību novērtēt. Un Trīsreiztrīs dod iespēju latviešiem no visām zemēm kopā mācīties un priecāties, baudīt savu latvietību un to cik dažādi un tomēr līdzīgi mēs visi esam. No pirmās nometnes Garezerā, 1981. gadā, līdz Staicelei 2004. gadā, no Almēlijas līdz Alsungai, no Adelaides līdz Adamovai, no Pertas līdz Pāvilostai, no Katskiļiem līdz Kaucmindei, no Melburnas līdz Mazsalacai… no Amerikas, Austrālijas, Anglijas, Zviedrijas, Francijas un Kanādas līdz Latvijai ir skanējušas latviešu balsis runās un dziesmās, dimdējuši latviešu soļi dančos, ņirbējuši pirksti mācoties darināt rotas, krūzes un pastalas. Trīs kontinentos un sešās valstīs visu paaudžu latvieši ir gandrīz ceturtdaļgadsimtu nākuši kopā Trīsreiztrīs lai labāk iepazītu viens otru, savu tautu, savu vēsturi, savu kultūru un savas vērtības, lai labāk izzinātu kas mēs esam un par ko stāvam, jo tikai apzinoties savas saknes un paši sevi, mēs varam lemt kurp lai mūsu ceļš ved nākotnē.

Līga Ruperte

http://www.gramata21.lv/users/ruperte_liga/

http://www.itl.rtu.lv/LVA/PBLA/nodala8.htm

00323