Trīs dienas 3X3 Gaŗezerā
Man atkal palaimējās, jo pie māsas Čikāgā ciemojoties radās izdevība trīs dienas pavadīt arī Gaŗezerā tieši laikā, kad tur notika 3X3 nometne. Žēl, būtu zinājusi, ka tur iet tik burvīgi, būtu izkārtojusi visas septiņas dienas, un pa brīdim būtu piedalījusies visās ievirzēs. Gandrīz vai ar skaudību to visu apskatīju un izpētīju nometnes pēdējā vakara darbu izstādē, kur tika parādīti darbi, ko nometņotāji nedēļas laikā bija paspējuši izgatavot.
Vispirms ieraudzīju Zintas Enzeliņas skoloto rokdarbnieču galdu. Tur man ļoti iepatikās izrakstīta Krustpils tautas tērpa aube ko bija izrakstījusi tautu meita, kurai tagad vainadziņa vietā ir jāvalkā sievas aube. Vēl vairāk man patika caurās vīlītes tehnikā darinātas ventspils tautas tērpa sieviešu krekla sastāvdaļas. Raksts tur bija tik plats un tik liels, ka man likās nebija vienā nedēļā izdarāms.Tāda šuvēja kā es to arī gada laikā nebūtu paveikusi. Darbiņš bija tik smalks un tik precīzs, ka vairāk likās kā viena smalka juveliera darbs.
Tad ievēroju jauno podnieku veikumu, kur bija gan vāzes, gan krūzes un kausi, gan arī šķīvji, bļodas un pat daži pie sienām karināmi mākslas darbi. Skaisti! Par to nebija jābrīnās, jo viņu ievirzi vadīja pieredzējusī un iemīlētā keramiķa Gundega Peniķe.
Uz nākošā galdiņa redzēju, ko Zanes un Laura Rožkalnu vadībā bija paveikuši vitrāžas ievirzes dalībnieki. Viņi bija izgatavojuši ne tikai parastos daudzkrāsainos auseklīšus un tamlīdzīgus latvisku rakstu veidojumus, bet arī dažādas rotas lietas un pat sīkus auskariņu.
Kad arī tos biju pietiekoši ilgi apbrīnojusi, turpat blakus ieraudzīju garšīgāko darbu izstādi, ko bija radījuši mums labi pazīstamās saimnieces Elgas Pones vadītie nometnes dalībnieki Man siekalas saskrēja mutē, skatoties uz latviskā virtuvē gatavotu Jāņu sieru, ceptām biezpienmaizēm, zirņu pikām, sklandu raušiem un latviskas rupjmaizes ķieģelīti. Diemžēl tos nogaršot mums neizdevās, jo saimnieces pašas zināja, cik tie ir gardi, un tik daudz nebija sagatavojušas, lai pacienātu visus 155 nometnes dalībniekus. Ar visu to, ka esmu no Latvijas, es nekāds izņēmums nebiju un bija jāapmierinās tikai ar acu pamielošanu. Tūlīt jau arī nožēloju, ka nebiju izkārtojusi nometni visai nedēļai un nepiedalījos latviskās virtuves ievirzē. Varu tikai iedomāties, cik labi garšotu visi redzētie labumi ar Latvijā pērkamām izejvielām. Mmmm!
Nākošā apstāšanā man iznāca pie kokgriezēju galdiņa. Tur nu bija ļoti liela dažādība darbos – no koka izgrebta, skaista pūcīte, koka karote, vairāki papīra naži, svečturis, uz dēlīša pamata izgriezta kaķenīte, gailis, latviskiem rakstiem rotāta koka lādīte un pat kokā izgriezta un nogludināta latviskā saulīte. Pie galdiņa bezgala lepns par saviem audzēkņiem stāvēja un paskaidrojumus deva ievirzes vadītājs Uģis Lāma.
Pagriezos un ieraudzīju vairākas skolas tāfeļu lieluma koka plāksnes, kur bija piestiprināti lielu un mazu māsklinieku darbi un darbiņi, pie kam dažus no tiem jau varēja saukt par gleznām. Ne vienu vien no tiem es jau būtu gribējusi ierāmēt un likt pie sava Rīgas dzīvokļa sienām. Diemžēl, kā man paskaidroja ievirzes vadītāja māksliniece Linda Treija, pārdošanā nebija neviens, un tā nu man vajadzēja samierināties ar to, ka mana dzīvokļa sienas paliks bez šiem mākslas darbiem.
Pedējais galdiņš izstādē lepojās ar jauno rotkaļu darbiem. Negribētos jau lielīt, jo viena no ievirzes vadītājām bija manis pašas māsa Lilita Spure, un otra 3x3 aprindās jau labi pazistama rotkale, gandrīz vai mana vārda māsa Astrīde Otto. Bet godīgi sakot, viņu audzēkņi bijā strādājuši ļoti dūšīgi un ar saviem darbiem un darbiņiem tiešām varēja lepoties. Mani sajūsmināja spirāļu aproce, vairāki gredzeni, viena skaista matu sprādze uz sudraba pamatnes ar lielu dzintara aci, kam apkārt sudraba pinums, vairāki vienkāršāki un daži jau pavisam sarežģīti gredzeni, bet viens no dalībniekiem pats sev un līgaviņai bija izgatavojis laulības gredzenus. Fantastiski, ka tik daudz var iemācīties un izdarīt vienā nedēļā!
Tikai pēc brīža es sapratu, kādēļ to visu var izdarīt tik īsā laikā. Visi šai vakarā redzētie skaistie darbi bija paveikti vienā nedēļā, pie tam vēl visiem piedaloties daudz citos pasākumos un sarīkojumos. Tas visu laiku tika darīts vienā brīnišķīgā, draudzīgā un ģimeniskā gaisotnē. Vispirms jau man patika tas, ka visiem nometnes dalībniekiem bija jābūt uz „TU”, un nekāda jūsošana vai pāŗmēŗīga cieņas izrādīšana nav pieņemama. Visi ir vienādi, visi ir latvieši un visi ir draugi, un es ļoti priecājos par šeit satiktiem seniem draugiem, un iegūtiem daudz jauniem draugiem.
Tagad ir zēl, ka ierados tur tikai ceturtdienas pēcpusdienā, tomēŗ paspēju piedalīties latviešu valodas ievirzē, kuru vadīja baltu filologs un valodnieks Austris Grasis. Šajā sesijā pārrunājām man ļoti tuvu jautājumu par jaunvārdiem, kas radušies mūsu valodā ne tikai valsts televīzijā, bet arī galvenajos laikrakstos un tīmeklī. Bieži liekas, ja es neprastu angļu valodu, tad man daudz kas no lasītā un redzētā paliktu nesaprasts. Priecājos par izdevību ievirzes vadītājā atrast domu biedru, jo viņš ar savu pretestību svešvārdiem, kas tiek lietoti labu, latvisku vārdu vietā, ir jau pazīstams visā Latvijā.
Tikai divās pēdējās nedēļās Latvijā pirms lidojuma uz Amēriku piezīmju grāmatiņā biju pierakstījusi ap piecdesmit tādus vārdus kā – displejs, prezentēšana, indulgence, glamūrs, līderība, intervencija un citus. Tādēļ ar prieku parakstīju Austra Graša uzrakstīto rezolūciju, kur cita starpā bija prasība pret anglisko vārdu lietošanu, kur latviešu valodā ir labs un visiem zināms vārds. To nosūtīs Latvijas Valsts prezidentam, Izglītības ministrei, Saeimas priekšsēdētājam un PBLA priekšsēdim.
Ar vēlo ierašanos nometnē man bija iespējams būt klāt tikai trīs vakara programmās. Pirmā bija Sarmas Muižnieces-Liepiņas vadītās literatūras ievirzes vakara programma. Paldies visiem ievirzes dalībniekiem un vadītājai par sirsnīgu un jautru vakaru, kas mums parādīja, kas ievirzē tiek darīts, ne tikai ar lasīšanu, bet arī ar dramatizēšanu, publikas līdzdalību un lielu smiešanos. Lai gan tikko nometnei biju pievienojusies, tūlīt jutos kā viens no savējiem. Pirmā tuvība ar šo latvisko ļaužu pulku man radās jau pie dziedāšanas zem „Sēnītēm” pirms vakariņām. Kaut gan pati ar savu balsi lielīties nevaru, nejutos atstumta vai ignorēta. Arī te biju pieņemta jau pašā pirmajā vakarā. Dziedāšanu ar priecīgu smaidu un skaistu balsi vadīja Amanda Jātniece, un līdzi viņai jau paprāvs korītis, kas atvadu vakarā dziedāja dziesmas, kuŗas es nekad nebiju dzirdējusi.
Piektdienas vakarā, tūlīt pēc vakariņām bija nometnes ugunskura vakars, kur dalībnieki bija sadalījušies kādās padsmitās grupās, rādīja daž ne dažādus priekšnesumus. Tur mūs ar savu sniegumu iepriecināja gan pavisam maziņi, gan mazi, gan palieli, gan veci un vēl vecāki dalībnieki, un par visiem ar visiem mums bija jāsmejas. Starp priekšnesumiem mums bija arī jādzied. It sevišķi te pie ugunskura varēja just, ka te kopā ir tikai draugi, nevis no malu malām sabraukuši cilvēki, kaut arī visi latvieši, cits ar labu, cits ne tik labu latviešu valodas prasmi.
Nometnes pēdējā- sestdienas vakarā tūlīt pēc jauno darbu izstādes Vēja kalnā, pirms visi rokās sadevušies nodziedājām „ Daugav’ abas malas”, nometnes vadītāja un rīkotāja Maija Zaeska pateicās dalībniekiem par labu sadarbību, par saticību un prieku, kas valdījis nometnē visu nedēļu. Pēc tam vakariņas pie balti klātiem, svinīgiem galdiem, ar ziediem un zaļumiem izrotātā „Valdemāra” zālē. Saimnieces tiešām bija pūlējušās pēdējās vakariņas padarīt par kaut ko sevišķu.
Te arī notika dalībnieku pateikšanās un savas ievirzes vadītāju apdāvināšana vai apdziedāšana. Politķi apdāvināja savus šīs nedēļas „tēvus un skolotājus” – žurnālistu no Latvijas Daini Mjartānu un politisko zinātņu profesoru Jāni Peniķi. Dainis gan vēl pateicību bija izpelnījies ar nometnes avīzes rediģēšanu. Pie avīzes „3x3 Garezerā” pateicība vēl pienācās Mārai Pelēcei un Ievai Freinbergai par avīzes korektūru. Ieva arī ir no Latvijas un tur Latvijas televīzijā vada folkloras programmu „Klēts.” Vēl atsevišķi jāpiemin, ka folkloras ievirzes vadītājs, stāstu pētnieks, stāstnieks Guntis Pakalns saņēma pienācīgi skaļu un komisku pateicību no savējiem. No tās es dabūju zināt, ka Guntis pasakas, teikas un anekdotes var stāstīt bez apstājas un jeb kas viņam atgādina vienu no tām. To tad viņš tulīt arī izstāsta bez sevišķa aicinājuma.
Saprotams, ka pašu pēdējo uz skatuves pateicībai aicināja mūsu šīs nedēļas nama māti Maiju Zaesku. Atkal vina pateicās visiem nometņotājiem ar piezīmi, ka viens cilvēks nekad nevar padarīt to, ko šajā nedēļā bijām paveikuši visi kopā. Pēc tam nometnes kopējāš pēdējās stundas gandrīz visi – veci un jauni pavadīja rotaļās un dejās. Ar lielu prieku es arī vienu maršu pa zāli un laukumu novadīju, un pēdējais, ko es par šīm trim dienām varu teikt ir: „Par labāku gaisotni nometnē pat sapņot negribējās.”
Astrīda
