Pasaules latviešu ģimeņu saiets 3×3 no 6. līdz 13. augustam Garezerā, ASV, pulcināja 190 dalībniekus no četrām valstīm – Amerikas, Kanādas, Skotijas un Latvijas. Vislielākais dalībnieku skaits, protams, bija no pašas Amerikas – latvieši bija atbraukuši no 14 štatiem. No Kanādas nometnē piedalījās 13, no Skotijas viens, bet no Latvijas 24.
Maģiska nedēļa 3×3 šūpuļa vietā – Garezerā
Ik gadu pasaulē notiek astoņas 3×3 nometnes. 2018. gadā tām pievienosies devītā – Vācijā. Nedēļa, ko pavadām nometnē, lai kurā pasaules malā tā notiktu, ir tik bagātinoša un intensīva, ka varbūt retāk nekā vajadzētu trīsreiztrīsnieki aizdomājas, no kurienes mums visiem tik mīļā un sirdij tuvā kustība ir cēlusies? Tā pirmo reizi notika 1981.gadā ASV un kopš tā laika augusi un attīstījusies katru gadu. Es nometnēs piedalos jau kopš septiņu gadu vecuma, mana pirmā 3×3 bija Alsungā, Latvijā, 1995.gadā.
Lieliskais triju spēks nometnes organizēšanā
3×3 nometni Garezerā vadīja Maija Zaeska kopā ar Daigu Rūtiņu un Larisu Kaļiņu. Nometnes rīkotājām izdevās radīt sajūtu, ka te viss notiek pats no sevis, ka nekur nav jāsteidzas, lai gan patiesībā bija ieguldīts liels darbs, lai viss ritētu gludi. Tā ir liela māksla! Nometnes vadītāja Maija bija parūpējusies par saturīgām un interesantām latviskajām ievirzēm, kā, piemēram, podniecību, ko vadīja kolorītais Amerikas latvietis Uldis Stepe, ierādot ievirzes dalībniecēm, kā izgatavot brīnišķīgi skaistus māla un porcelāna traukus īpašā tehnikā. Darbīgi gāja rotkalšanā, šīs ievirzes dalībniekiem bija iespēja mācīties pie četriem šīs jomas profesionāļiem, Amerikas latviešiem Lilitas Spures, Astrīdes Otto un Andra Rūtiņa, kā arī etnogrāfisko rotu meistara no Latvijas Andra Grebja. Savukārt Elgas Pones vadītajā latviskajā virtuvē sievas mācījās cept maizi, ābolmaizi, biezpienmaizi, speķa raušus, sklandu raušus un pat siet Jāņu sieru. Sallijas Štāles ievirzē Ādas otrā dzīve katrs dalībnieks tika pie pašdarinātām etnogrāfiskajām pastalām. Savukārt Allena D’Aust vadībā risinājās kokgriešanas ievirze. Dalībnieki izgatavoja svečturi, plāksnīti, karoti, atslēgu pakaramo, rūķīti vai šķīvi. Īpašs prieks bija par Valdi Liepu, kurš izgatavoja abru! Allena dzīvesbiedre Ērika Avotiņa D’Aoust nometņotājiem mācīja, kā paši var pagatavot dabiskus eko produktus, lai pasargātu ģimeni no liekas ķīmijas. Tika gatavoti pret odu smidzināmie, roku un sejas krēmi, sveces un pat mājas tīrīšanas līdzekļi. Savukārt pie Zintas Enzeliņas, kuru arī dēvē par dižadatu un kura pazīstama kā tautas tērpu gatavotāja, dalībnieki mācījās aust prievītes un jostas, darināt tautas tērpu daļas, izšūt spilvenus un sedziņas, adīt tautiskus cimdus un zeķes. Nebijis notikums 3×3 nometņu vēsturē bija Laimas Rožkalnas vadītā ievirze tehnoraksti. Viņas vadībā dalībnieki ar 3D printera palīdzību izgatavoja latvju rakstus un vēlāk tos izdrukāja, kā arī, lietojot lāzergriezēju, izgatavoja latviskas uzlīmes un uzdrukāja tās uz krekliem. Tie, kuriem interesēja vairāk teorētiskās ievirzes, varēja izvēlēties doties, piemēram, uz folkloru, ko vadīja Ingus Barovskis no Latvijas. Uzzinājām, ka folklora nav tikai par seniem laikiem, bet attīstas arī šodien. Bet Ilmārs Mežs un Juris Jauntirāns grupiņu nometņotāju apmācīja, kā internetā pieejamā arhīvā var sameklēt radu rakstus un pētīt savu dzimtas koku. Lielā cieņā bija Imanta Breidaka vadītā ievirze par politisko kultūru un demokrātijas attīstību Latvijā. To, ka latvieši ir kāri uz mākslu, apliecināja arī kuplais apmeklējums trīs dažādās tai veltītajās ievirzēs. Mākslinieces Lindas Treijas ievirzē dalībnieki nodevās glezniecībai, bet mākslas vēsturnieces Līgas Ejupes vadībā smēlās teorētiskās zināšanas par latviešu mākslas identitātes attīstību dažādos Latvijas laikos. Savukārt Inga Strause-Godejord ierādīja, kā jāapglezno zīds.
Bērnu prieki
Nometnē piedalījās 60 bērni un jaunieši vecumā līdz 16 gadiem. Mazlācīšos, ko vadīja Laima Zvilna no Latvijas ar savām jaukajām palīdzēm, pulcējās bērniņi līdz piecu gadu vecumam, viņi gāja rotaļās, dziedāja dziesmas un zīmēja. Savukārt ½ x ½ piedalījās bērni no sešu līdz 12 gadu vecumam, un Guntis Rūtiņš ar palīgiem rūpējās, lai viņiem būtu gan laiks izkustēties brīvā dabā, gan mākslas un keramikas nodarbībām. Par jaunākās paaudzes elku kļuva Jānis Atis Krūmiņš no Latvijas, kurš vadīja Vilku mācību. Viņš ierādīja, kā nebaidīties iet mežā, kurt ugunskuru un ar nažiem darināt loku un bultas. Daudziem bērniem tā bija pirmā saskaršanās ar darbošanos mežā, citi uz šo ievirzi pie Jāņa Ata nāca jau otro gadu un jutās lepni, ka zina, ko mežā darīt, kā iemācīties pasargāt gan sevi, gan citus. Pēcpusdienā Garezera pludmalē varēja nodoties ūdens priekiem.
Jestrie vakari
Ik vakaru priecēja kultūras programma. Vienu vakaru dalībnieki ar pašu sagatavotiem uzvedumiem pulcējās pie ugunskura, citu vakaru piedalījās politikas pārrunās. Gatavojoties Latvijas simtgadei, Janta Meža no Latvijas visiem mācīja darināt Stāstu segu Latvijai – mazos tekstila fragmentiņos ieliekot savu vēstījumu un dāvanu Tēvzemei, kas tiks sašūti kopā un veidos vērienīgu segu, ko izstādīs Gaismas pilī. Šķiet, kultūras programmas kulminācijas brīdis bija ceturtdienas vakars, kad Kronvalda zāle pārtapa par mākslas vakaru kafejnīcā Sukubs. Dalībnieki, tērpušies 20. – 30.gadu stilā, gleznoja, skatījās mēmās filmas, lasīja dzeju un, fonā skanot veco laiku platēm, lieliski pavadīja vakaru. Par neatņemamu nometnes sastāvdaļu kļuva dziedāšana pirms vakariņām, Ilmāra un Jantas Mežu vadībā interesenti apguva gan vēl nedzirdētas, gan jau iemīļotas tautas dziesmas. Nīkšana un danči dažu labu vakaru izvērtās tik jaudīgi, ka nākamajā dienā uz brokastīm daļai dalībnieku bija grūti piecelties! Jāpiebilst, ka dažiem jauniešiem tieši latviskie, jautrie un muzikālie vakari ar dziedāšanu un dejošanu raisīja neviltotu interesi par Latvijas folkloru. Varēja novērot, kā viens otrs pusauga puika pat atteicās spēlēt novusu ar draugiem un deva priekšroku dancim Pankūkas. Kādam citam puikam tik ļoti ieinteresējā akordeona skaņas, ka viņš teju visu vakaru nosēdēja starp muzikantiem.
Vieta, kur satikties latvietim ar latvieti
Garezera 3×3 nometnes ļauj latviešu ģimenēm pavadīt nedēļu latviskā vidē . Piederība Latvijai un latviskajam ir dāvana, par kuru ir jārūpējas, lai tā vienā dienā nepazustu. Garezers ir unikāla vieta, kur satikties ar Latvijas latviešiem, jo ne visiem ir pa kabatai tikt uz Tēvzemi tik bieži, cik gribētos. Te liela pateicība pienākas Kultūras ministrijai, kas sedz ceļa izdevumus lektoriem no Latvijas. Personīgi man Garezera 3×3 nometne vissiltākajā atmiņā paliks tieši ar piedzīvotajām sarunām ar trimdas latviešiem. Tās bija sarunas no sirds uz sirdi.
Monta Jakovela