Valsts prezidentes runa “3x3” kustības draugu salidojumā Rīgas Latviešu biedrības namā (05.08.2006)
Sveiki mīļā “3x3” saime!
Es priecājos pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal būt Jūsu vidū, un es priecājos par to, ka šī kustība jau tik ilgus gadus ir ne tik vien spējusi pielāgoties mainīgiem apstākļiem gadu no gada, bet arī ir spējusi iesakņoties Latvijā par spīti tam, ka dzimusi pavisam citā, tālā kontinentā, pavisam citādos apstākļos. Kad daža laba cita ideja kādu brīdi tiek īstenota, izpaužas un ir veiksmīga, bet tad
neizbēgami pēc plūdiem nāk atplūdi, un tā sāk lēnām panīkt, tad par “3x3” kustību jāsaka, ka tā ir apbrīnojama tajā nozīmē, ka tā zeļ un plaukst, attīstās un kļūst arvien kuplāka. Tā ir brīnišķīga veiksmes atslēga, par ko, protams, ir jāsaka sirsnīgākais paldies tiem cilvēkiem, kas šo ideju izauklēja, iznēsāja un īstenoja dzīvē – tā ir Līga (Līga Ruperte – Preses dienests) un viņas dzīvesbiedrs.
Es vēl atceros to momentu un varu liecināt par to vēsturisko brīdi, kad Līgai dzima, varētu teikt, ar vairāku cilvēku palīdzību tika iedēstīta ideja, ka kaut kas tāds būtu vēl jādara. Es acu priekšā vēl redzu to istabiņu Londonā, kur notika latviešu jauniešu “2x2” nometne, kur tādā mazā kabīnītē ar divstāvu gultām bija sapulcējies kāds pusducis tādu ilggadēju darba zirgu, visi ar doktora grādiem, kuri mēdza savos vasaras brīvlaikos braukt uz vasaras nometnēm pasniegt lekcijas apmēram studentu vecuma jauniešiem. Runāja par to, cik brīnišķīgi bija laimējies tiem, kuri šādi savā brīvajā laikā varēja braukt uz šīm nometnēm, jo manai paaudzei bija pietrūcis tieši tāda veida latviskās audzināšanas vides, kāda izveidojās “2x2” nometnēs. Kad tās tikko izveidojās, par dalībniekiem mana paaudze bija jau par vecu, tie kam laimējās būt par lektoriem, tie teica: “Cik labi, ka mani par lektoru aicināja. Tā es vismaz daudz ko varēju no citiem iemācīties, kas citādi man būtu pietrūcis”. Līga bija tā, kura teica: “Bet tur jau tā lieta – lektoriem ir labi, viņi var baudīt visus tos labumus, bet kā ar tiem citiem, kas nav lektori un kam ir vairāk par 25 gadiem. Kas par viņiem rūpējas? Ir visvisādi pasākumi katrā latviskā centrā, bet tie visi jau sen pazīstami, tiem jau ir sava publika. Vajadzētu kaut ko jaunu, kaut ko svaigu.” Jā, mēs teicām, būtu jau jauki, bet kas to uzņemsies un kam būs spēks un enerģija to visu izdarīt? Un mēs redzējām, ka Līgai acīs iemirdzas tādas dzirkstelītes, ka te varbūt sēž tas cilvēks, kam šī ideja tik tiešām iedegusies prātā un sirdī, kas to nesīs tālāk. Bet ka viņa to nesīs tālāk tik ātri, tik drīz, tiks sekmīgi, ar tik vienreizējām sekmēm, to gan neviens no toreiz klātesošajiem, man šķiet, nebija iedomājies, sākot jau ar Līgu pašu un ar viņas dzīvesbiedru, kurš, protams, visu šo ir izbaudījis. Arnolds ir dabūjis tam visam dzīvot līdzi, būt par balstu, par pilāru, par kasieri, par organizētāju un ko vien visu citu ne. Kā jau mēs zinām, ir ļoti labi, ja visām stiprajām sievietēm aiz muguras stāv ļoti stiprs vīrs.
Līdzīgi ir noticis arī šeit pat Latvijā, jo Inese arīdzan, es domāju, ir bijusi otrs balsts un pīlārs “3x3” kustībai, jo ļoti ātri viņa, šī jaunā trauslā sieviete, katru reizi ar citu zīdaini rokās, kad es viņu redzēju nometnē, ir bijusi ar dzelzs roku spējīga atlasīt kadrus, noorganizēt un atrisināt vissarežģītākos infrastruktūras un organizācijas jautājumus un problēmas, veiksmīgi, sirsnīgi un ar milzīgiem pozitīviem un ilglaicīgiem rezultātiem sastrādāties ar pašvaldībām Latvijā, kur citādi mēs redzam, ka pašvaldības savā vidū nav spējīgas pie viena galda sēdēt un kādu problēmu risināt. Domāju, ka Inesei Krūmiņai un viņas dzīvesbiedram Jānim arī par to vien būtu īpaši nopelni, ordenis jāveido par šo spēju jebkuros apstākļos, jebkurā vietā, ar jebkuriem cilvēkiem izveidot pozitīvu sadarbību un mobilizēt vietējos ļaudis augstiem un lieliem darbiem, paveikt un risināt tādas lietas, ko viņi savā ikdienā varbūt nebūtu apzinājušies, ka spēj to izdarīt. Tā ir brīnišķīga māksla, kas ir dabas dots talants, tā ir arī milzīga sirdsdegsme, tamdēļ šeit visu priekšā es gribētu pateikt, īpaši sirsnīgu savu atzinību kā cilvēks un kā Valsts prezidente šim stiprajam ģimenes pārim ar jauk
ajiem bērniem, kas jau sevī iemieso domu par ģimeni, kas ir spējīga strādāt kopā, turēties kopā, kupla ģimene, kur katrs bērns ir gaidīts, apmīļots un audzināts ar īpašu rūpību. Bet viņu izpratne par ģimeni ir daudz tālāk, viņi kā savu ģimeni redz visu tautu un rūpējas un interesēties par citām ģimenēm Latvijā, par to, lai tās tiktu stiprinātas, kā sabiedrības vienība, lai katrs cilvēks ģimenē justos kā personība un kā indivīds, nevis tikai viens no kāda skaita, bet atsevišķs cilvēks un personība. Man šķiet, ka tā ir “3x3” veiksmes noslēpuma atslēga. Šī izpratne par to, ka stiprā valstī, stiprā ģimenē ir vajadzīgi stipri cilvēki, stipri indivīdi. Katram ir jāspēj saprast sava vērtība, to, ka viņš ir neaizvietojams, unikāls un labs cilvēks pēc būtības un pēc definīcijas, ka viņā ir daudz kas iekšā un daudz vairāk kā viņš jebkad varbūt ir iepriekš sapņojis. Viņam vajag uzdrīkstēties sev ticēt, sev paļauties, būt drošam par sevi, mīlēt sevi, tad viņš arī var mīlēt citus, būdams ar citiem kopā, ne tikai savā ģimenē, bet arī ar šajā plašākajā ģimenē, kas ir tauta. Viņš var just sevi novērtētu, saprastu un mīlētu šajā lielākajā kopībā un izjust to, ko dod šāda kopības sajūta. Cik tā ir brīnišķīgi pacilājoša un atraisoša izjūta, cik cilvēks jūtās piepildīts, ka viņam ir sava vieta savā ģimenē un savā tautā.
Es novēlu “3x3” kā kustībai turpināt būt sava vieta šeit, Latvijā, un citur pasaulē, kur pu
lcējas latvieši, lai tā turpinātu, tādus ļaudis, kuri ir stipri latvieši un stipri cilvēki. Daudz laimes jubilejā, un lai visiem, kuri jebkad jebkādā veidā ar “3x3” ir bijuši saistīti, laime, veiksme un panākumi! Daudz laimes!