Neviens no mums nav tik stiprs viens kā mijiedarbībā ar citiem, vissvarīgāk ar savu ģimeni.
(Līga Ruperte)
3x3 Engurē notika 1992. gadā no 25. jūlija līdz 1.augustam. Nometni vadīja Dzintra Kolkovska. Nometnē piedalījās 234 dalībnieki.
32 no ASV
5 no Kanādas
9 no Austrālijas
2 no Zviedrijas
10 no Vācijas
13 no Krievijas, Ukrainas un Sibīrijas
163 no 19 vietām Latvijā.
Nometnē tika piedāvātas šādas ievirzes: Politika un ekonomika, ģimeņu seminārs, reliģija, teātris, folklora, dzintara apstrāde, aušana, rotkalšana, keramika, kokgriešana, ādas apstrāde un citas ievirzes.
Bija arī šādi pasākumi: vakara iepazīšanās, puduri, dievturu daudzinājums, svecīšu dievkalpojums, vakarēšana, pirātu vakars. u.c. Vienu dienu nometnes dalībnieki brauca uz dzintara lauku rakt (?) dzintarus. Agrāk domājām, ka dzintarus izskalo jūrmalā, bet te – Tupešu Jānis ar lāpstu, un vēl pulciņš citu nometnieku, nomūrējušies ar dubļiem, lepni pie vakariņām dižojās ar saviem guvumiem!
Mēs esam skaitliski maza tauta, kurai pastāvīgi ir draudējušas pārtautošanās briesmas – gan okupētajā dzimtenē, gan arī rietumos. Tāpēc bez akadēmiskajām zināšanām vienmēr ir bijis svarīgi ieaudzināt mūsu jaunajai paaudzei latvisku garu un stāju. Bet par visu vairāk – piederības apziņu tautai un tālai zemei, kuru bieži vien nebija redzējušas jau divas paaudzes trimdinieku. Viens no lielākajiem šīs latviskās audzināšanas stūrakmeņiem bija un ir 3x3 nometņu kustība.
(Gunārs Meierovics)
Es neteikšu, ka Latvijā dzīve ir grūta, bet sarežģīta un dramatiska gan. Mēru un karu laikos mūsu senčiem bija n–reiz smagāk, bez cerīgāk... Mums taču ir tas lielais sapnis, lielā cerība – mūsu Latvija, kurai jātop patiešām brīvai, patiesi neatkarīgai un demokrātiskai.
Mums jābūt laimīgiem un liktenim pateicīgiem, ka esam šo vēsturisko pārvērtību līdzdalībnieki un liecinieki. Ka mēs to esam piedzīvojuši...
(J. Gulbis)