Ezeri
47. Laidzes ez., 2. V. Krūmiņš Talsos. T. Dzintarkalna krājumā.
Senos laikos, kur tagad Laidzes ezers, bijusi liela pļava. Reiz iedzīvotāji pļāvuši sienu. Uz pusdienas laiku parādījušies melni mākoņi un pērkons sācis rūkt. Mākonim pa priekšu skrējis mazs vīriņš un saucis: «Mūk, mūk! Laidze nāk!» Strādnieki par to sākuši smieties. Kad mākonis bija pienācis pavisam tuvu, tas gāzās zemē šņākdams un krākdams uz strādniekiem, un apklājis tos ar ūdeni. Tā nu esot cēlies Laidzes ezers.
46. Laidzes ez.,1. M. Freiberga Talsos. T. Dzintarkalna krājumā.
Laidzes ezera vietā senos laikos esot bijusi pļava. Vienā karstā vasaras dienā Sārcenes kalpi bijuši pašulaik šo pļavu nopļāvuši un kaltējuši tur sienu. Vienai sievai bijis mazs bērns līdz, ko tā atnesusi groziņā un pakārusi to ar visu groziņu vienā bērzā, kas audzis tai pašā pļavā. Te uzreiz ļaudis ierauga, ka pa Laidzes kalnu jāj ar baltu zirgu viens jātnieks un sauc: «Ļaudis, bēdziet! Kas bēgs krustim, tas izbēgs; kas gareniski, tas pazudīs.» Ļaudis arī tūliņ sākuši bēgt un dzirdējuši gaisā lielu šņākšanu un krākšanu. Nācis liels melns mākonis, nokritis zemē un apklājis visu pļavu ar ūdeni. Tie cilvēki, kas krustim bēguši, dabūjuši izbēgt, bet citi visi noslīkuši. Tur kur bērns bijis groziņā pakārts, tur izcēlusies maza saliņa. Viņa vēl tagad ir apaugusi ar kokiem, kuru vidū stāv vecs līks bērzs.
Talsu apriņķis.
1. Talsi, l. A. Lerchis-Puškaitis Talsos. LP, I, 177, 173.
Uz Talsu Klosteŗa kalna senāk esot bijusi pils. Šī pils vienā naktī nogrimusi ar visiem saviem iedzīvotājiem. Tikai mazs, skurstenim līdzīgs caurumiņš atlicies tanī vietā. Pa caurumiņu dūmi redzēti uzkāpjam. Apkārtnieki, gribēdami pārliecināties, vai pils iedzīvotāji vēl pie dzīvības, nolaiduši virvē iesietu jaunekli pa caurumu. Bet jauneklis atvilkts atpakaļ mēms un nezinājis nekā stāstīt. Beigās nolaista pīle, kas iznākusi pa zemes apakšu ezerā. Nu ziņkārīgie raudzījuši ezera dibenu izpētīt. Labi peldētāji atraduši šaušalīgus bezdibeņus un beigās arī lielu, ēkai līdzīgu akmeni. Gabaliņu no akmeņa uzieti dzelzs vārti, kas ar labāko gribu nav bijuši attaisāmi. Kādu pusversti no pils ezera atrodas Talsu muižas ezers. Šiem diviem kaimiņiem vajagot katru gadu vienai dzīvībai par upuri krist. Ja ilgāku laiku viens nebūtu slīcis, tad abi sākot briesmīgi kaukt. Pēc kaukšanas kādam cilvēkam nāve gaidāma. Reiz aruši divi puiši Talsu muižas ezera tuvumā. Te ezers sācis kaukt. Vienam arājam acumirklī uznācis tāds prieks peldēties, ka atstājis arklu un devies ūdenī. Otrs gan raudzījis viņu atturēt, bet tas nelīdzējis. Knapi iesācis peldēt, te arī nogrimis. Kaukšana tūdaļ apstājusies. Abi ezeri senāk bijuši savienoti caur mazu upīti, kas tagad aizmilzusi. Talsi senāk esot bijuši ar Rīgu vienā lielumā. Pastendē bijis pasta nams un Vilkumuižā cietums. Bet kaŗi esot nopostījuši pilsētu.
Talsu sudmalu kalnā esot atrasts arī gaņģis ar dzelzs vārtiem. Aiz kr. talsinieku Dzelzciema sākas muklains purvs, kas ir jūdzes 3 garš. Šis purvs esot bijis dziļš ezers. Bet kādā dienā ezers aizgājis pa gaisu uz jūru, atstādams neauglīgus muklājus un avotus.
2. Talsi, 2. O. Knīvele Talsos.T. Dzintarkalna krājumā
Reiz vēlā naktī viens zemnieks gājis no Talsiem par Klosteŗkalnu uz māju. Nonācis pie vecā šķūņa, viņš redz: nāk pretī balta sieviete. Šis sabijies un apstājies. Sieviete pienākusi viņam klāt, pārmetusi krustu papriekšu sev, tad viņam, un teikusi: «Cilvēks, ja tev ir sirds krūtīs, tad glāb mūs! Apskrej trīs reizes ap šo šķūni! Tu pats gan paliksi par akmeni, bet būsi glābis tūkstošus.» Zemnieks tā pārbijies, ka licis kājas par pleciem un to vien vēl dzirdējis; ka sieviete iekliegusies: «Simtu gadu jau gulēju, vēl simtu jāguļ.»
Pie Klosteŗkalna ir ezers, kuram, kā stāsta, neesot dibena. Šai ezerā reiz kāds cilvēks nodomājis iet slīcināties; bet tā kā par dienu gar ezermalu arvien staigā cilvēki, tad viņš gājis naktī ap divpadsmitiem. Iedams viņš uzreiz dzird jauku dziedāšanu - skatās: gar ezera krastu kustās savādi tēli, kuŗus šis notur papriekšu kā par miglu. Viņš nu iet tuvāki un redz: tēli sāk augt arvien lielāki, arvien lielāki un kliedz dobjā balsī: «Kad aizsniegsim mēnesi?» No bailēm vīrs pārmetis krustu un sācis skaitīt lūgšanu. Spoki tūliņ iegāzušies ūdenī un ezers vēl labu brīdi krācis un .mutuļojis. Vīrs tā sabijies, ka skrējis tūliņ uz mājām atpakaļ, atmezdams visas domas par slīcināšanos.
6. Talsi, 5. A. Vaskis Tukumā.
Talsu apriņķī ir vēl viens Svētmeitas jeb Māŗas kalns, kas esot pilskalns. Tur esot pagrabs apakšā. Bieži tur spokojoties,. it kā velējoties.
19. Sabile, l. Fr. Reķis Rendā. Brīvzemnieka «Sborņik» . LP, VII, II, 63, 4.
Vecos laikos Sabile bijusi īsti liela pilsēta, Kurzemes galvas pilsēta. Viņa stiepusies no tagadējā Sabiles miesta līdz Valgales Dižai muižai, līdz Valgales Jaunās muižas pils kalnam, līdz Ventas upei iepretim Veģu muižai. Veci ļaudis esot redzējuši daudz krāšņu drupu upes ielejā pie Valgales Jaunās muižas Pils un Baznīcas kalna apkārtnē. Daudzi Valgales salmnieki vēl esot lauzuši krastmalās akmeņus un stieģeļus gan savām, gan kungu ēkām. Kaŗi esot saraukuši Sabili tik mazu kā tagad. Uz dažām drupām vēl augot gobas atliekas no viņiem laikiem. No pils kalna, kur atrodas Rendas Valdatu mājas, gājis lielcelš gar Abavas krastu uz Valgales un Sabiles pilim; bet otrpus upes gājis gar krastu cits lielceļš uz Sabiles pilsētu. Šos abus ceļus esot savienojis tas ceļš, kas no tagadējām mežkunga mājām, Krojām; pāri pa Abavu gājis. Kur tagad mežkunga mājas, tur toreiz gar ceļu malām gan arī visgar upi līgojies liels, biezs mežs un mežā slēpušies laupītāju papilnam. Visi šie ceļi, kā arī upes tiltu baļķi, vietvietām ir atliekas no tiem laikiem, kad šejienieši karojuši ar vāciešiem. Vācieši nākuši Sabili iekarot, bet šejienieši uzbrukuši starp Kroju un Taleju mājām vienam vācu kungam, ietriekuši to Abavā un noslīcinājuši. Vēl dažus gadus atpakaļ vecieši runāja, ka Abavas dzelmē varot šitā kunga karītes riteņus redzēt. Otrs šejieniešu kara pulks cīnījies ar vāciešiem pie Veģu muižas un arī iedzinis Abavā, apslīcinādams veseli septiņsimti vāciešu. Pēc uzvaras latvieši lielījušies: «Nu mēs uz Sabiles tilta pariposim ar vācu galvām.»
Labvēlīgie veļi.
9. S. Hāze Talsos T. Dzintarkalna krājumā.
Veļi katru gadu veļu laikā sapulcējoties zemes apakšā un apspriežot, kas pagājušā gadā darīts un kas nākamā gadā darāms. Viņi arvien pārrunājot par saviem piederīgiem, kas vēl dzīvi. Dažreiz veļu laikā viņi izklīstot pa druvām, sētām, ēkām un visiem kaktiem, pat gultas cisas izošķerējot un naudas podus pārraugot. To veļi darot, lai izzinātu, vai viņu piederīgie labi dzīvo. Tā ložņādami, veļi smalki noklausoties, ko ļaudis runā. Mīļiem piederīgiem viņi arī iečukstot labus padomus ausīs. Vecās drēbēs veļi negribot apkārt staigāt, kādēļ viņiem vajagot dot labu apģērbu.
Reiz viens vīrs esot ticis aprakts vecos svārkos. Veļu laikā citi veļi to sūtījuši pasaulē apskatīties, bet vīrs turējies pretī - esot kauns tādā apģērbā staigāt. Reiz nu viņš parādījies savam dēlam sapnī un aicinājis to, lai atnākot uz kapsētu izrunāties. Dēls arī aizgājis uz kapsētu, nolicis galvu pie kapa kopiņas un klausījies. Tēvs viņam sīki jo sīki izstāstījis, kāds laiks būšot nākamā gadā, kur un kad katra labība jāsējot u.t.t. No tā laika dēls tā gājis katru rudeni kapsētā klausīties, un pēc tēva padomiem strādājot, palicis drīz bagāts vīrs.
Reiz tai zemē uznācis bada gads, visiem trūcis maizes, tikai šim ne. Ļaudis brīnījušies, kādēļ šim maize ir, bet citiem nav. Sākuši taujāt viņa sievai, un tā izstāstījusi, ka viņas vīrs katru rudeni veļu laikā ejot pie tēva kapa padomu klausīties. No tā nu šie zinot, kas katru reizi jādara. Jaunās ziņas ļaudīm ļoti patikušas. Tūliņ rudenī veļu laikā sanākusi pilna kapsēta laužu, visi nogulušies gar zemi, nolikuši ausis pie kapiem un klausījušies, ko veļi runā.
Nākošā gadā nomiris viens no tiem, kas gājuši uz kapsētu klausīties. Šo nu atkal par nelaimi apģērbuši pavecās drēbēs. Kad pienācis veļu laiks, tad citi veļi šo atkal sūtījuši, lai ejot pasaulē apskatīties. Šis atbildējis: «Kā lai es eju ciemā radoties, ka man vecas drēbes mugurā?»
Citi veļi sacījuši: «Visi radi tagad guļ, kas nu gan tevi naktī saredzēs?»
«Neguļ vis,» šis atteicis, «paskataities tik augšā, ir sanākusi pilna kapsēta veļu noklausīties.»
To dzirdēdami, veļi tūliņ dusmās uzskrējuši augšā un nonāvējuši visus ļaudis, kas atnākuši uz kapsētu. Lai nu uzpriekšu cilvēki atkal slepeni nenoklausītos, ko veļi runā, tad viņi nosprieduši likt sargus pie kapsētas vārtiem. Tādēļ kapsētās dažreiz redz spokus, kas nav nekas cits, kā veļu sargi.
P i e z ī m e. Līdzīgu teiku ir uzrakstījis arī Ķeviešu Andrejs Koknesē (LP, V, 52, 9, 1). P. Š.