Uldis Ozolinš
3x3 Austrālijā Padomes priekšsēdis
Priekuļos pirmo reizi pavadīju veselu nedeļu 3x3 Latvijā. Biju pāris dienas 2015.g. Rucavas 3x3, bet tagad dabūju kārtīgi izbaudīt priekus visu nedeļas garumā ar 300+ cilvēkiem.
Šis cilvēku skaits ir pirmais, kas imponē. Mes Austrālijā protams rīkojam 3x3 pieticīgā mērā – pēdējā 3x3 Sidnejā bija 85 dalībnieki. Bet ši mazākam skaitam ir tomēr priekšrocības – intīmāku sajūtu kaut vai. Atvadīšanas vakaru varam rīkot sēžōt ap galdiem, ar uzkodēm un pudelēm uz galda, kamēr skatās priekšnesumus vai nu no ievirzēm, via no citiem talantīgiem vai gandrīz talantīgiem dalībniekiem.
Bet kas man tieši imponēja Priekuļos bija tas, ka ši intima sajūta tomēr šeit bija – katrā ievirzē, katrā nodarbībā, daudzinājumā, nīkšanā, vienalga kur, jo cilvēki uzklausīja viens otru, sadarbojās, gribēja dzirdēt un izprast viensotru. Cilvēku skaits bija liels un protams daudzus nekad neiepazīšu, bet tuvības sajūta bija visur kur sanāca un sadarbojās, un tur milzīgs nopelns vaditājiem visiem kas veidoja šādu vidi.
Visas citas priekšrocības protams stāv Latvijas pusē – it sevišķi tas, ka iesaista novadu. Pie mums, kā var saprast, nav latviska vide, tātad 3x3 norobežojās no apkārtnes sabiedrības, lai spētu to nedeļu pavadīt noslēgtā latviskā vidē – kā daudz to ir dēvējūšī, lai piepildināt atkal latviskās „baterijas”. Bet Priekuļos redzējām cik iesaistījās vietējie – vai skolas cilvēki, vai kultūras nama ļaudis, vai tie kas uzņēma savās mājās un darbnīcās, vai kokgrieži vai kurš – tiešam, iesaistit tādus kā Māri Bresliņu un viņa vietējos sabiedrotos bija zelts pienesums 3x3.
3x3 bija lielisks, bet ja varu minet vienu, un manās acīs vienīgo lietu ko varēt uzlabot, tas būt šis: atklāšanā Līga Ruperte piekodināja visus uzrunāt viens otru uz „Tu”, kā 3x3 jau no paša sākuma gados ir pieņemts. Vēroju, ka šeit Latvijā tas vēl dažiem klibo. Tā protams nav tikai vadības loma šo uzlabot, bet katram dalībniekam. Jā varēt to panākt, domāju ka tuvības sajūta būt vēl stiprāka.
Tik tālu par formālo 3x3 pusi. Bet šeit arī viena personiga piezīme. Es šoreiz biju Latvijā ar savu 14g. veco dēlu Finn. Kaut es Latvijā bieži mētājos, ši bija viņa pirmā reize vispār Latvijā. Viņš piedalījās nupat Jaunatnes Dziesmu svētkos, kur piedalijās saujiņa dziedātāju no Austrālijas; tas bija gandarījums, bet arī liels un kaut cik formāls pasākums, kur ciešas saites ar citiem īsti nebija iespējams veidot. Šeit 3x3 bija citādi. Varbūt dalībnieki atcerās Finn, ar drusku rūdiem matiem, kas pirmajā dienā stāvēja un klikšķināja savus rubiksa kubiņus. Pedējās 3x3 dienās kubiņu vairs daudz neredzēja, un ir vērts stāstīt kāpēc nē.
Finn piedalījās trīs ievirzēs – pirmā – No zēniem uz vīriem,Man ko vadīja tie 2metru-gari-kādreiz-uniformēti-Zemessarga-Vilkaču-vepru-tipiņa čalīši. jau bija bailes no viņiem - kur nu vēl Finn. Un Finn nu patiešan nav nekāds ložmetēja nesējs. Viņš izcieta pirmo dienu, tad man teica – „Zin, varbūt man vajadzēja izvēlēties ŠŪŠANAS ievirzi… jo tur vismaz būt meitenes!” Bet tomēr turpināja – mācījaš soļot, divkaujas, pavadīja to auksto auksto nakti mežā zem zvaigznēm – un sūdzību galgalā nebija.
Nākamā ievirze viņam – Jaunatnes klubiņšbija – un tur meitenes! Man nav ne jēgas ko Jaunatnes klubiņš darīja, ziņojumu no tās frontes nav un nebūs, bet visi ievēroja šos jauniešus – tā kā tāds lēns mušu bars, lēnam lidoja no vienas vietas 3x3 uz otru, apošņāja, lēnam lidoja tālāk…
Kāpēc šis klubiņš tik svarīgs tādiem kā Finn? Re, pie mums Austrālijā un citās vietās rietumos, tādi pusaudži vienmēr runās ar saviem līdzgaitniekeim ne latviski, bet angliski. Es šaubos, ka Finn jebkad būt pat vienu teikumu latviski izmainījis ar saviem latviešu kumpeļiem Austrālija. Ar ko šie jaunieši runā latviski tur – jā, ar latviešu sestdiena skolas skolotājiem - ar mēru; jā, ģimenēs – bet ģimenes ir ļoti dažādas savā valodas lietošānā – jā, un šinī gadījumā ar diriģentu, kura gatavoja Dziesmu Svētkiem. Bet visu citur angliski. Un šī ir ilgstoša parādība – kad es pats pirms pusgadasimta biju jefiņš tādā vecumā, es nekādi neatšķiros no šis prakses. Bet te Priekuļos nebija izvēles, latviski viss un visur – un gāja. Tāpēc tik svarīgi dabūt jauniešus kas dzīvo ārzemēs uz Latviju, uz šādiem pasākumiem.
Un trešā ievirze Finn bija – zolītis. Divas dienas mācijās, un tad iestājās zolišu turnejā…
Un domāju pie sevīm – No zēniem uz vīriem, Jauniešu klubs, zolītis – bet tā taču laikam ir varena latviešu kultūras iepazīšanās!
Tā tas viss veidojās – un jo mazāk Finn redzēju, jo labāk viņam gāja!
Bet nebija ievirzes vien. Pa vakariem es pievienojos nīkšanā, bet Finn - dančos. Un par ko esmu it sevišķi lepns, ir ka es vienmēr nolūzu pirms viņa. Es jau tikumīgi biju sava gultiņā 2os vai vēlākais 3os naktī, bet Finn atnāca vienmēr vismaz stundu vēlāk. Un kā atnāca – iedomajies, klusa klusa nakts, visi duss, tak klomp klomp klomp KLOMP pa koridoru, sviež vaļa durvis – BANG – iedzēša gaismu un skaļā balsī sauc „ČAU!!”…
… un es esmu tik priecīgs!
Un tā viņam gāja, un šeit man jāpasaka paldies daudziem – vaditāji jau visi glaimoti un apsveikti, bet es gribēt pateikt paldies visiem ierindas, nu mirstīgajiem 3x3 dalībniekiem, jauniešiem un visiem citiem, kas visi interesējas, grib saprast, pieņem un mudž. Jo tas ir mūsu 3x3 pamats.
