Šī nometne notika no 2000. gada 16.jūlija līdz 23.jūlijam. Nometnes vadmotīvs bija ceļš, katrs šajā vadmotīvā saskatīs kaut ko citu – ceļu uz Latviju no visām pasaules malām, ceļu uz Raunu, ceļu vienam pie otra, ceļu pašiem uz sevi un uz pasauli..
Bija 240 dalībnieku. Nometnes vadītāji bija Inese un Jānis Atis Krūmiņi. Piedalījās 42 latvieši no ārvalstīm: 4 no Austrālijas, 1 no Kanādas, 4 no Vācijas, 4 no Krievijas, 1 no Īrijas, 5 no Anglijas, 1 no Zviedrijas, 22 no ASV.
Nometnē bija dažādas ievirzes: Leļļu teātris, tautas dejas, filozofija, reliģija un ētika, folklora, ornamentika, animācija, žurnālistika, latviešu valoda iesācējiem, literatūra, veselības mācība, politika, dzīvesziņa 21.gs. latvietim, rotaļlieta manam bērnam, vizuālā māksla, gleznošana, latviešu valoda, apvārsnis, latviskā virtuve, floristika, rotkalšana iesācējiem, kokapstrāde, vilku mācība, klūdziņu pinumi, deja ,kustība, sports, keramika pieaugušajiem, keramika bērniem, tekstīlijas, netradicionālu priekšmetu apgleznošana, pusreizpuse un rotkalšana pieaugušajiem.
Iepazīšanās vakars notika Raunas estrādē. Programmā bija paredzēts iepazīties ar ieviržu vadītājiem. Ļoti interesants bija vietējo pašdarbnieku vakars “Runā Rauna”.
18.jūlijā sākās tukšo stikla pudeļu vākšana, lai pēc tam tās apgleznotu (nelielu daļu).
22. jūlijā notika daudzinājums Ceļam. Notika gājiens uz Tanīsa kalnu. Gājienu vadīja divi “Vilki” ( vīru kopas Vilki dalībnieki) ar lāpām rokā un uz zirgiem aiz viņiem gāja Austris Grasis ar somu dūdām, Ilga Reizniece ar vijoli, vilcenes un vilki tautas tērpos. Pēc Jāņa Ata āža raga signāla visi sāka kustēties. Gājienu noslēdza divi appušķoti zirgi ar ratiem, kuri veda bērnus. Pa ceļam līdz Tanīsa kalnam apstājāmies pie Nezināmā karievja kapa, komponista J. Cimzes piemiņas akmeņa un brīvības pieminekļa. Pa diviem vilki nodzied dziesmu , tiek nolikti ziedi, pie brīvības pieminekļa visi nodzied valsts himnu, tad cauri Raunas centram, tad kāpjam kalnā, kur jau gaida ugunskurs, lielas ziedu vijas. Inese Krūmiņa saka: Mēs esam atnākuši vietā, kur saknes ir visdziļākās – senču pilskalnā. Šeit mūsu ceļš ved pašiem pie sevis. Runātāji saka spēka vārdus viens pēc otra. Mēs dziedam, mēs ejam ap ugunskuru garā garā vijā Paliek prātā A. Graša vārdi : Eiropas ceļš ir bīstams, pirms mēs neesam paši izgājuši pa savu latvisko ceļu. Vakara dziesma. Mēs ēdam un laužam septīto melno maizi, piedzeram avota ūdeni. Daudzinājums ir beidzies.
