Kā gāja nometnē? Gara nopūta no manas puses… Labi gāja. Tikai kā to lai izstāsta pieklājīgi īsā atbildē?
Mēs izdzīvojām Latviju un Latvijas vasaru vienā nedēļā. Izbaudījām gan saulainas dienas, gan lietainas. Es visas nedēļas garumā varēju nodarboties ar man tik mīļām lietām, kurām parasti nesanāk laika vai kurām tuvākajā apkārtnē nav atrodami domubiedri. Nav jau tā, ka ikdienā gluži nedzirdētu latviešu valodu, man ir ļoti paveicies ar lielisku, tuvu dzīvojošu latviešu saimi. Tomēr visu nedēļu dzirdēt tikai latviešu valodu (Okei okei, kādreiz jau kādam kas paspruka angliski…) – tā kādu laiku nebija bijis. Ne mazsvarīga lieta – kāds cits manā vietā bija parūpējies par latvieša vēderam patīkamu garšīgu maltīti. Tas bija ļoti gudri no Garezera būvētājiem ēdamzāli iekārtot otrā nometnes galā, citādi mājās pārbrauktu krietni smagāki kā atbraucām.
Manas acis bija laimīgas – zaļš, viss pareizā Latvijas zaļumā. Ja paļautos tikai uz acīm, varētu noticēt, ka esam Tukuma vai Bauskas rajonā, kāda ezera krastā.
Pirms devos uz nometni, bija jāizdara grūta izvēle – jāatzīmē kurās ievirzēs gribēšu darboties. Baltais linu audums jau pus gadu uz mani pārmetoši skatījās, nolēmu izmantot iespēju darboties kopā ar pieredzējušu skolotāju un ķerties pie sava tautas tērpa krekla šūšanas. Ar otru ievirzi man gāja grūtāk. Kukaiņa kungs un Peniķa kungs politikā. Rotkalšana vai stikla apstrāde. Un podniecība. Māksla vai mākslas vēsture. Literatūra vai latviskā virtuve. Vēl arī kokgriešana. Es gribu visu!!! Beigu beigās izvēlējos folkloru, biju iedomājusies, ka tas būs par tautasdziesmām un dziedāšanu, bet nekā, bet par to vēlāk.
Pēc ierašanās tiku sapazīstināta ar apkārtstāvošajiem un iepazīstināta ar vienu no nometnes noteikumiem – te visi viens otru uzrunā uz Tu. Vai “Tu” pie vainas, vai arī tikai jauki cilveki pieteikušies šai nometnei, taču jau otrajā nometnes vakarā bija sajūta, ka šos cilvēkus pazīstu jau ļoti sen.
Dienas pagāja vienā skrējienā – brokastis-rokdarbi-pusdienas-folklora-dziedāšana-vakariņas-rotaļas un spēles(vai kokles spēlēšana)-gudrīšu spēle/vakara runas. Mana krekla šūšana izrādījās tieši tik ķimerīgs darbs, kā atcerējos no skolas rokdarbu stundām. Labi gan, ja ir blakus kāds ar prasmīgām rokām un tādu pieredzi un zināšanu krājumu kā Zinta (Zintiņ, vēlreiz paldies!!!)! Un folklora – runāšot par raganām. Es, un visi tie, kuri iedomājās par večām ar līkiem deguniem uz lidojošas slotas vai vienkārši zāļu sievas (nepieminēšu, ko iedomājās daži klātesošie kungi….), mēs kļūdījāmies. Ciešāk papētot var atklāt, kā viens vārds pāris gadsimtu laikā maina nozīmi, un dažs (Sandis Laime, lektors no Latvijas) par šīs lietas atšķetināšanu vēl doktora grādu universitātē dabūjis. Ēdienreizēs ļaudis priecīgi čalodami dalās par nodarbībās redzēto un dzirdēto, un es skaidri zinu, ka nākamreiz braucot- lai izvēlētos ievirzes, metīšu metamo kauliņu, jo izvēle būs vēl grūtāka kā šoreiz. Cilvēki sajūsminās gan par mākslu, gan par keramiku, un par mākslas vēsturi un par visām pārējām arī. Dienas beigās viens secinājums –par maz laika. Gribu vairāk šūt un vairāk klausīties, un ja vēl varētu vienlaicīgi būt vairākās vietās… Labi, ka dažus vakarus bija iespēja paklausīties runātājus no ievirzēm, varēja gūt kādu ieskatu, kas notiek citur.
Mazā meita darbojās 1/2x1/2. Tikāmies ēdienreizēs, jo pārejā laikā meita bija aizņemta savās darīšanās. No rītiem nodarbības skoliņā, pēcpusdienās peldēšanās skaistajā smilšainajā pludmalē ( Pirmoreiz tur peldoties nodomāju – tāpēc vien bija vērts braukt…). Nav nekā labāka kā viens nopeldējies, piekusis un laimīgs bērns. Mammas mani sapratīs – es ļoti izbaudīju ievirzes, kuru laikā meitu pieskatīja Laila un Guntis, paldies paldies paldies vēlreiz! Ir laba sajūta, ja bērns pie vietas, drošās rokās un par prom pavadīto laiku stāsta mirdzošām acīm. Un tad vēl iepazītas jaunas draudzenes - nometne jau ir izdevusies. Un ja vēl kaimiņi ir līdzi paņēmuši suni, ko drīkst samīļot kad vien kārojas (un kārojas bieži). Un ja vēl uzrodas mazs kaķēns, kuru arī drīkst papaijāt… Vai ir vēl kas labāks par šo?
Lielā meita paspēja darboties gan podnieku darbnīcā, gan rotkaļu darbnīcā un kokgriešanā. Un pavisam netipiski manam pusaudzim – viņai viss patika. Un kāds lepnums mammai, redzot daudzos skaistos darbiņus noslēguma izstādē ! Gredzentiņš izkalts, māla figūriņas sīki izstrādātas un vēl noglazētas un kur nu vēl visi kokgriezumi un koka “dedzinājumi”…
Ik-pēcpusdienas tautasdziesmu dziedāšanā mācījāmies dziedāt tradicionāli, etnogrāfiski. Mācījāmies gan “saukt”, gan “vilkt”, gan “atlocīt”. Un pēctam to visu latgaliski. Zināšanas nostiprinājām arī nīkšanas laikā. Kā gadījies, kā ne, te bija sastopami trīs folkloras kopu dalībnieki (Daži teiktu- likumsakarīgi). Izdziedājām zināmas un mazāk dzirdētas dziesmas, daudzas no tām pat trijās balsīs. Tā bija bauda gan ausīm, gan dvēselei un protams prieks pašam, ja gana ātri izdodas jauno melodiju atcerēties un turēt līdzi. Mums ir tik daudz skaistu tautas dziesmu. Kāpēc vienmēr jādzied “bēdu manu lielu bēdu”, ja ir vismaz 6 citas dziesmas par šo pašu tēmu?
Šogad nometnes tēma bija akmeņi un dalībnieki tika sadalīti komandās, lai sagatavotu priekšnesumus. Laukakmeņi (mēs), dzirnakmeņi, kapakmeņi, bruģakmeņi, oļi un … un pārējie vismaz piecu veidu akmeņi. Likām idejas kopā un mums izdevās – gan dziesmu nodziedājām, gan Brīvības pieminekli uzstutējām. Pārējiem arī labi veicās – gan čūska miltus mala jūras vidū, gan melnas vārnas lidoja ap kapakmeņiem. Un ja kāds ar runāšanu pārāk aizrāvās, tad lietus pa Graša paviljona jumtu sāka kapāt tik skaļi, ka neko lāga vairs dzirdēt nevarēja.
Pēdējais vakars ar daudzajām pateicībām ieviržu vadītājiem pārvērtās par vēlvienu koncertu. Bērni parādīja, ko iemācījušies, pusaudžu ansamblis nodziedāja skaisto Imanta Kalniņa Muskatieru himnu un tautasdziesmu dziedātāji interesējās, “ko tā mana Laime dara”... Un kur nu vēl pēdējie danči un sadziedāšanās līdz vēlai naktij vai agram rītam…
Labi man gāja. Neskatoties uz piesātināto programmu, mēs atbraucām mājās atpūtušās un enerģijas pilnas un varbūt mazliet pat lidojam virs zemes. Un es cieši turu šo sajūtu. Es zināju kur braucu – zināju, ka tas būs intensīvi, zināju, ka būs latviski. Bet negaidīju, ka būs tik stipra latviskuma essence. Koncentrēta pote gadam, jo pēc gada sola atkal…
Māra Linde
