Dace Kokareviča,
“Pūralādes” redaktore
Jau 210. Pasaules latviešu saiets “3x3” šovasar no 13. līdz 20. jūlijam notika Rucavā, un tā devīze bija “Pilnu pūru pielocīju bagātiem gabaliem”.
“Katram no mums, jau šurp atbraucot, neviļus ir līdzi pašam savs iepriekšējo pieredžu pūrs – gan tīri praktisks, gan arī netverams – kā dziesmu, danču un stāstu pūrs, kā mūsu labestības, atvērtības, čakluma un citu tikumu pūrs, kā mūsu katra esība un dzīvošana, sevis apzināšanās šeit, dievzemītē Latvijā, mazajā, bet diženajā Rucavas novadā,”- visiem 262 uz Rucavu atbraukušajiem un 112 vietējiem dalībniekiem atgādināja “3x3” Latvijas padomes priekšēde un Rucavas “3x3” vadītāja Inese Krūmiņa.
Saietu rīkojabiedrība “Trīs reiz trīs” un Rucavas novada dome ar priekšsēdētāja Irēnu Šustu vadībā. Bija arī Kultūras ministrijas finansiāls atbalsts. Piektdien, 18. jūlijā ar nometnes dalībniekiem tikās ministre Dace Melbārde. Viņa mudināja domāt par to, ka par latviešiem nepiedzimstam, un latvietība bērnos ir jāieaudzina, un rosināja izteikt priekšlikumus, kā Latvijai 2018. gadā nosvinēt savu simtgadi. “Katrs trīs vārdos pasakiet, kas jums ir Latvija!” mudināja ministre un pierakstīja saieta dalībnieku teikto: daba, darbs, lauki, godi, tradīcija, brīvība, tautasdziesam, tautastērps, piticība, sapņi, klusums, valoda, jūras mala, vēsture, mājas, miers, bērni, maize, saulgrieži, kultūra, mīlestība....
Mazliet ģeogrāfijas un fokloras
Ieskatieties kartē: Rucava atrodas Kurzemes dienvidrietumos, braucot pa autoceļu - 44 km uz dienvidiem no Liepājas un 10 km pirms Lietuvas robežas. Līdz Baltijas jūras piekrastei jābrauc astoņi kilometri ( šajā ceļapsomā vienā naktī redzēju četrus lapsēnus, jenotsuni un vēl kāda zvēra krūmos zaigojošās acis). Bet no Muižas kalna jau pavisam tuvu redzama Lietuva.
Saieta dalībnieki nedēļu izmantoja arī apkārtnes dabas un kultūrvēstures iepazīšanai – izstaigāja garāko purva taku Dunikas tīrelī, iegriezās brīvdabas muzeja senajā zvejnieksētā “Vītolnieki” un nomazgāja muti Svētavota ūdenī.
Rucavas biblotekāre Gunta Timbra mums izstāstīja teiku par Ievu un Svētavotu: “Dievs senajiem kuršiem bija atvēlējis trīs upes: Bārtu, Ventu un Sventu.
Sventājas upes krasti bija kā nosēti ar senkuršu apmetnēm. Skaista un gleznaina bija tagadējā Rucavas muižas apkārtne, un ļaudis nolēma palikt tur uz mūžu. Apmetnē piedzima un uzauga skaista, čakla un visu mīlēta meita vārdā Ieva. Kad Ieva pieauga, sāka ierasties precinieki no kaimiņu apmetnēm. Tie visi tika atraidīti. Tad kādā saulainā rītā Ieva iebrida Sventājā izskalot savus garos skaistos matus.
Upes otrā krastā parādījās stalts jauneklis. Kādu brīdi tie raudzījās viens otrā. Ieva nespēja bēgt, viņa palika stāvot upes viļņos. Bet jauneklis nometis virsdrēbes, piepeldēja tai klāt, satvēra Ievas trīsošo augumu, ielūkojās dziļi viņas rudzpuķu zilajās acīs un bildināja to. Ieva deva jāvārdu.
Kad tuvinieki to uzzināja, apmetnē sākās liels satraukums, neziņa un žēlabas. Lai aizkavētu Ievas aiziešanu, tie sapulcējās pirms saullēkta zem simtgadīgā ozola, lai lūgtu svētajai Mārai padomu un palīdzību.
Māra pavēlēja visiem, kas virs zemes un zem zemes sākt tik stipri raudāt, lai Sventājas upe pārplūstu un tā aizšķērsotu ceļu preciniekam. Mīlestība uzveica visus šķēršļus. Pēc septiņām dienām, pārvarot straujo upes plūdumu, jauneklis atīrās pušķotā liepu laivā pēc savas mīļotās.
Ļaužu asaras nemitējās visu nakti. Tikai nākošās dienas rītā, kad ieraudzīja, vietā, kur pēdējo reizi bija stāvējusi Ieva, uzziedējušu baltu, baltu ievas krūmu, tie pārstāja raudāt. Bet tie, kas zem zemes, raud vēl šobaltdien un avotiņš, kas iztek no pazemes, aplaista ievas koka saknes.
Pēc šī notikuma Sventājas upes labā krasta kurši nolika sargus gar upes krastu, lai nākotnē pasargātu pārējās meitas no aizvešanas.
Tā pamazām veidojās divas tautas, kuras tagad runā katra savu valodu, bet tomēr kopējs palicis vārdiņš – mīlu.”
Ceturtdienas rītā pirms saullēkta dziedāšans ievirzes dalībnieki Sandras Aigares vadībā devās pie Svētavota gavilēt. Un izdziedāja gan saulīti no mākoņu pamales, gan atmodināja sevī dabas spēku.
Tagad zinu, kāpēc mana paziņa jau pirms braukšanas uz Rucavu teica, ka tā esot maģiska vieta.
Ieviržu pulka; gribas tikt uz visām!
Rucavas pamatskolas direktore Liena Trumpika saietā bija mājasmātes lomā, jo viņas skola šajās dienās bija pārvērtusies pamatīgi – ķīmijas kabinetā saieta dalībnieki spēlēja kokli un diskutēja par politiku, latviešu valodas kabinetā notika ASV mācītājas Gundegas Puidzas vadītā ievirze “Saruna ar dievišķo – klusumā, vārdos un kustībā”, datorklasē tapa saieta avīze “Pūralāde”, bet medmāsas kabinetā dzīvoja zāļu sieva Līga Reitere, kura kopā ar savas ievirzes sievām pagatavoja veselīgus salātus no vairāk nekā 30 augiem, ko citi sauktu par nezālēm.
Kā darināt dzintara saspraudi, sauktu par kniepķenu, kā kult īpašo “balto sviestu”, kā izadīt Rucavas robiņus – to visu iemācījās tie nometnes dalībnieki, kuri no bagātīgā nodarbību piedāvājuma bija izraudzījušies tieši šīs ievirzes.
Dzintara ievirze notika pie meistares Guntas Vecpils, kura ar dzintaru nodarbojas jau 49 gadus. Viņas vadībā pieci dalībnieki darbu sāka ar dzintaru gabaliņu slīpēšanu uz aparāta, pēc tam turpināja slīpēsanu ar smilšpapīru un pulēja. Kniepķens, kas sastāv no 14 dzintara gabaliņiem, ir Rucavas sievu goda tērpa sastāvdaļa un satur apkakli kopā kā kņope. Tas ir Rucavas tradicionālā kultūras mantojuma spilgtākais simbols un atainots arī novada ģerbonī. “ Vai, cik skaisti!” izsaucās ne viens vien dalībnieks, apskatot saieta noslēguma izstādē kniepķenus un arī citas rotas.
“Nebiju domājusi, ka nedēļas laikā var izgatavot tik skaistus gredzenus!” izstādē, ieraugot rotkalšanas ievirzes dalībnieku darinājumus, sprieda kāda saieta “pirmvasarniece” (atvasināju šo vārdu no pirmziemniece) , sakot – ja tiks vēl kādu reizi uz nometni, tad arī ies uz rotkalšanas ievirzi.
Daudz ko saieta dalībniekiem iemācīja trīs rucavnieces māsas Tapiņas. Māras Tapiņas vadībā saieta dalībnieki tradīciju mājā „Zvanītāji” ik dienu mācījās gatavoja maltītes rucavnieku gaumē: biešu
šautri, gurķu zupu, strimalu zupēnu ar apaļis rāciņis, rīvātus kukuļus ar pienu vai speķa mērci, riezi, skaldītus rāciņus ar balto sviestu, balto un „bimbalu” tīri (tā Rucavā sauc biezputru), krateni, peldošās salas, melleņu ķiļķinu saldo zupēnu, biguzi un maizes kārtojumu, auzu žūri un vēl šo to citu.
Adīšanas ievirzes dalībnieces zina, ka Rucavā mežģīņadījuma zeķes sauc par caurlielinēm, bet pirkstaiņus par pirštiņiem. Rožiņi ir ar rožu rakstu izadīti cimdi, un dubultiņi – dubultie cimdi.
Kad no ASV atbraukušajai Mārai Vīksniņai jautāju, kuras ievirzes izraudzījusies, viņa stāstīja, ka iemācījusies izšūt Rucavas krustiņdūrienā un kopā ar senvēstures ievirzes vadītāju Andri Tomašūnu dodas arheologiskās ekspedīcijās. Māras meita Helēna, kura augustā jau ceturto gadu vadīs “3x3” saietu Katskiļos, saka, ka gaisotne Rucavā ir ļoti līdzīga, un cer, ka varēs Katskiļos teikt tāpat kā Rucavas saieta vadītāja: “Ja dalībnieki jūtas labi, rtad arī es jūtos labi.”
Helēna Rucavā auda celu jostas un spēlēja kokli. Viņas māsasdēli Maksis un Silvans Andersoni ar sajūsmu piedalījās Vilku mācībā, un Silvans pēc loka uzmeistarošanas visu turpmāko nometnes laiku bija redzams ar loku rokā. Maksis gandarīts, ka Putnu mācības ievirzē izgatvojis putnu būrīti un tas paliks parkā pie Rucavas pamatskolas.
Politiskais naivums un vīns
Kad politikas ievirzes vadītājs Ansis Bogustovs vaicāja saviem klausītājiem, kuras problēmas Latvijas politikā ir visbūtiskākās, pieteikto tematu loks bija plašs – sākot ar vēstures mācīšanu mazākumtautību skolās un beidzot ar slinkiem birokrātiem. Bet politoloģijas profesors no Melburnas Uldis Ozoliņš rosināja domāt, ka varbūt Latvijā cilvēki par daudz čīkst un par maz iesaistās paši.
Divas dalībnieces atzina, ka pagaidām esot politikā naivas. Tamdēļ izvēlējušās šo ievirzi. “Man šogad būs pirmo reizi iespēja balsot Saeimas vēlēšanās, un sajūta tāda, it kā jāgatavojas kontroldarbam,” teica jauniete Andra. ( Mārai Tupesei gan es pēc nodarbības pateicu, ka viņas gados stāstīt par politisko naivumu ir īpaši smalka koķetēšana. Potams, tā mazliet “atriebos” Mārai par to, ka mana meita pēc Māras vadītās ģimeņu semināra ievirzes apmeklēšanas sāka mani audzināt ar tur saklausītajām gudrībām!)
Bet diplomēts politologs Linards Liberts nometnē bija sastopams pavisam citā vietā – gatavojot rūgstokli no upenēm, jo viņš vadīja vīna darīšanas ievirzi un rūgstoklis ir vīna materiāla bāze. Linards teica: “Es cilvēkiem stāstu par latviešu pašu darītajiem vīniem un saku – būtu taču labi, ja 18. novembrī vai Ziemassvētkos vai Jauno gadu svinot, izbaudītu dzērienus, kas mūs enerģētiski uzlādē. Jo ogās, ābolos, bērzu sulās ir šeit mūsu zemes iedotā enerģija.”
Paši mazākie dalībnieki savās nodarbībās mācās pazīt latviskās zīmes – jumi un Austras koku un prot nodziedāt galda dziesmu: “Met, Laimiņa, zelta jostu,/ Ap šo visu istabiņu,/ Lai paēda, kas neēdis,/ Lai padzēra, kas nedzēris.” Un, ja četrgadīgā Rēzija nometnes atklāšanas dienas vakarā pirms iemigšanas, dienas spilgtākos iespaidus prātā pārcilājot, atminas atklāšanas ceremoniju un vēlreiz nodzied himnas sākumu “Dievs, svētī Latviju!”, jāpiekrīt Uldim Siliņam, ka “latviskuma bastions” saietam ir ļoti trāpīgs apzīmējums.
Visi, kas bijuši “3x3” nīkšanās, domāju, ir vai nu dzirdējuši Uldi Siliņu pašu vai vismaz leģendas par viņu. O, šoreiz bija varena monoizrāde ar viņa bērnības stāstiem! No tiem atceros, piemēram, ka “ tētis, stārķis un Ziemassvētku vecītis ir viens un tas pats!” un esmu nolēmusi nopirkt Ulda jauno grāmatu, kuras prezentācija notiks 9. augustā Carnikavā.
Un tā nu ikvienam bija diezgan grūti izvēlēties – dziedāt nīkšanā vai dancot mugurdanci, polku, krakovjaku – jo abas iespējas taču vienlīdz vilinošas.
Nometnes avīze “Pūralāde” ( tās nosaukumu izdomāja Uldis Siliņš, avīzes “galviņu” zīmēja Agrita Krieviņa, ak jā, un visa saieta logo autors ir Ilgvars Zāraks, kurš kopā ar dzīvesbiedri Marinu vadīja metālkalšanas ievirzi) ir pilnum pilna ar labiem vārdiem par saietu.
Raug, dažu dalībnieku atziņas, ar kuirām viņi dalījās arī “Latvijas Avīzes” slejās.
Baiba Kalniņa (Īrija): “ Latvietis nevar iztikt bez dziedāšanas, dejošanas, un teātra spēlēšanas, un kopā būšana un darīšana palīdz saglabāt latviskumu. Galvenais, ka mums ir jāiemāca bērnus būt par latviešiem, un saiets ļoti palīdz sasniegt šo mērķi.”
Ieva Rīse (Norvēģija): “Beidzamajos gados ik vasaru kopā ar meitām braucu uz “3x3” nometnēm, un tas ir svarīgi mums visām, jo nometnes dod stimulu runāt latviski, lepnumu par Latviju un apziņu, ka te daudz kas ir labs. Tā kā neesmu norvēģiete, man ir svarīgi saglabāt latviskumu, jo identitāte ir veidojusies šeit, un bērniem jāzina, kur ir mammas dzimtene. Mājās vienubrīd Maija negribēja,ka ar viņu runāju latviski, bet vēlējās, lai izsakos norvēģiski, tāpat kā skolasbiedri mammas. Te viņai ir draugi, ar kuriem runāt latviski, un tas rada kopības sajūtu, paplašina redzesloku. Un meitas saprot, ka latviešu valoda ir bagātība, ka viņām ir kaut kas vairāk nekā norvēģiem.”
Agnese Gustmane (Apvienotie Arābu Emirāti): “Jau 24 gadus esmu pavadījusi Vācijā un citās valstīs, unn, tā kā pašreiz vīram darbs ir AAE, šovasar uz Latviju atbraucām no turienes. Arvien ilgāk dzīvojot ārzemēs, arvien vairāk saprotu, cik daudz man ticis iedots pūrā no Latvijas. Kad brīvdienas pavadu Latvijā, jūtu, ka saņemu labu enerģijas lādiņu. Ja tas gars, kas valda “3x3” nometnē, pārņemtu visu Latviju, tad te būtu ne tikai Eiropas, bet pasaules centrs! Nometnē visi mēģina viens otram palīdzēt un pieņem un ciena cits citu neatkarīgi no ādas krāsas, karjeras stāvokļa un situētības.”
Aiga Ožehovska (dzīvo Vācijā, strādā Luksemburgā): “Esmu ES ierēdne, un, dzīvojot tālumā, tomēra ar vienu kāju esmu Latvijā, vismaz sajūtās. Dzīvesbiedrs ir vācietis, un diskusijā par identitātes saglabāšanu viņš teica: “Vissvarīgākais ir nodot tālāk nevis pelnus, bet uguni!” Kamēr cilvēkos tā latviskā daļa degs, viņi meklēs iespējas un veidus, kā nodot to tālāk.“
Igors Stepanovs (Baltkrievija): “Latvija ir manas vecmāmiņas un mammas dzimtene. Pats esmu dzimis un visu mūžu dzīvojis Baltkrievijā, taču jūtu piederību latviešu tautai. Uzskatu, ka mums visiem jāzina savu senču saknes, kultūra, valoda. Pazīstu gan baltkrievu, gan latviešu kultūru, protu abas valodas. Internetā latviski lasu ziņas par Latviju un vismaz reizi mēnesī braucu uz Rīgu. Saietā “3x3” iemācījos koklēt, ko jau sen biju vēlējies.“
